smaidīt
smaidīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt sejas daļās (lūpās, vaigos, acīs) raksturīgas kustības, raksturīgu izteiksmi, ko izraisa tieksme smieties, piem., aiz prieka, labsajūtas, laipnības.
PiemēriSirsnīgi, mīļi smaidīt.
- Sirsnīgi, mīļi smaidīt.
- Smaidīt aiz laimes.
- Pavasara saule liek vairāk smaidīt.
- Māte laimīgi smaida.
- Kaimiņš smaidīdams māja ar galvu.
- Bērns smaida savu silto smaidu.
Stabili vārdu savienojumiSmaidīt caur asarām.
- Smaidīt caur asarām — smaidīt raudot.
1.1.Būt tādam, kura izteiksme ir saistīta ar smaidu (parasti par seju, acīm).
PiemēriSmaidoša seja.
- Smaidoša seja.
- Smaidošas acis.
Stabili vārdu savienojumiLaime smaida. Smaida kā maija mēness. Smaida kā pilns mēness. Veiksme (uz)smaida.
- Laime smaida idioma — saka, ja veicas, laimējas.
- Smaida kā maija mēness idioma — sarunvaloda saka par tādu, kam ir plats, arī labsirdīgs smaids, kas ir laimīgs, apmierināts.
- Smaida kā pilns mēness idioma — sarunvaloda saka par tādu, kam ir plats, arī labsirdīgs smaids, kas ir laimīgs, apmierināts.
- Veiksme (uz)smaida idioma — saka, ja veicas, laimējas.