smīnēt
smīnēt smīnu, smīni, smīn, pag. smīnēju darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt sejas daļās (lūpās, vaigos) smaidam līdzīgas kustības, izteiksmi, ko izraisa nicinoša, noraidoša attieksme pret ko.
PiemēriNīgri, ļauni, indīgi smīnēt.
- Nīgri, ļauni, indīgi smīnēt.
- Smīdēdams runā.
1.1.Izturēties zobgalīgi, ironiski, nievīgi (pret ko).
PiemēriKlusi smīnēt un neko pārāk neņemt galvā.
- Klusi smīnēt un neko pārāk neņemt galvā.
- Viņa viegli smīn par notikušo.