smērēt
smērēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Ziest.
PiemēriSmērēt sviestmaizes brokastīm.
- Smērēt sviestmaizes brokastīm.
- Ēst pašu smērētas maizītes.
- Smērēt slēpes.
- Smērēt krēmu uz ādas.
- Braukt ar nesmērētiem ratiem.
- Smērēt gultņus.
2.Panākt, būt par cēloni, arī pieļaut, ka (kas) kļūst netīrs; traipīt.
PiemēriKurpes smērē zeķes.
- Kurpes smērē zeķes.
- Printeris smērē lapu.
Stabili vārdu savienojumiNav vērts rokas smērēt.
- Nav vērts rokas smērēt — nav vērts ķerties klāt (pie netīra darba).
Stabili vārdu savienojumiIet kā smērēts. Rokas smērēt. Smērēt nagus. Smērēt papīrus. Smērēt rokas.
- Iet kā smērēts sarunvaloda — 1. Saka, ja (parasti mehānisms) darbojas nevainojami.2. Saka, ja kas veicas labi, bez sarežģījumiem.
- Rokas smērēt idioma — darīt ko sliktu, noziedzīgu.
- Smērēt nagus idioma — sarunvaloda izdarīt zādzību, piedalīties zādzībā; darīt ko nelikumīgu, apkaunojošu, nepatīkamu; kompromitēt sevi.
- Smērēt papīrus idioma — sarunvaloda ar kādu ierakstu sabojāt dokumentu.
- Smērēt rokas idioma — sarunvaloda izdarīt zādzību, piedalīties zādzībā; darīt ko nelikumīgu, apkaunojošu, nepatīkamu; kompromitēt sevi.
- Traipīt (arī triept, smērēt u. tml.) nagus idioma — sarunvaloda izdarīt zādzību, piedalīties zādzībā.
- Ziest (arī triept, smērēt) medu uz lūpām idioma — glaimot.
Cilme:No viduslejasvācu smeren ‘ziest, eļļot, (ie)taukot’.