smēķēt
smēķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju intransitīvs, darbības vārds
1.Ieelpot tabakas vai citu narkotisku vielu dūmus (piem., no cigaretes, pīpes).
PiemēriDaudz smēķēt.
1.1.transitīvs Lietot (cigareti, papirosu u. tml.), lai ieelpotu šādus dūmus.
PiemēriSmēķēt cigāru, pīpi.
Cilme:No viduslejasvācu smoken, baltvācu smēken.