Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
smēķēt
smēķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
1.Ieelpot tabakas vai citu narkotisku vielu dūmus (piem., no cigaretes, pīpes).
PiemēriDaudz smēķēt.
1.1.transitīvs Lietot (cigareti, papirosu u. tml.), lai ieelpotu šādus dūmus.
PiemēriSmēķēt cigāru, pīpi.
Cilme:No viduslejasvācu smoken, baltvācu smēken.