saspringt1
saspringt -springstu, -springsti, -springst, pag. -springu darbības vārds; intransitīvs
saspringtība lietvārds; sieviešu dzimte
1.formā: trešā persona Sarauties, savilkties – par muskuļiem, muskuļaudiem; kļūt tādam, kura muskuļi, muskuļaudi saraujas – par ķermeni, tā daļām.
PiemēriPleci saspringuši.
- Pleci saspringuši.
- Runājot balss saites saspringst.
- No piepūles lūpas saspringa, uz pieres izspiedās sviedri.
- Esot ilgstošā stresā, spranda apvidū var saspringt muskuļi, rasties galvassāpes.
2.Koncentrējot uzmanību, enerģiju, kļūt nekustīgam.
PiemēriSaspringt gaidās.
- Saspringt gaidās.
- Saspringt ziņkārē.
- Dažkārt citu negatīvās piezīmes liek mums saspringt.
- Mājās nepārtraukti saspringstu, cenšoties būt laba un saprotoša.
2.1.Kļūt tādam, kurā izpaužas (parasti psihiska) aktivitāte, koncentrēšanās (par seju, acīm u. tml.).
PiemēriSeja saspringst dusmās.
- Seja saspringst dusmās.
- Meitenes acis saspringušas šausmās.
- Tēraudpelēkais skatiens saspringa, izvērtējot dzirdēto.
2.2.Kļūt aktīvam, koncentrētam (par psihisku stāvokli).
PiemēriKlausoties pēdējās ziņas, mana uzmanība saspringst.
- Klausoties pēdējās ziņas, mana uzmanība saspringst.
3.formā: trešā persona Kļūt (parasti ļoti) spraigam (par stāvokli, norisi).
4.sarunvaloda Saņemties (piem., lai izdarītu, paveiktu ko).
PiemēriUzņēmējam nācās pamatīgi saspringt, lai atdotu visus parādus.
- Uzņēmējam nācās pamatīgi saspringt, lai atdotu visus parādus.
- Uzvara sportistiem nāca viegli, saspringt nevajadzēja.