samocīt
samocīt [samuõcît] -moku, -moki, -moka, pag. -mocīju darbības vārds; transitīvs
1.Pārmērīgi nodarbinot, noslogojot, pieļaut, ka (kāds) tiek ļoti nogurdināts, pārpūlas, kaitē savai veselībai.
PiemēriSamocīt sevi ar nepareiziem skriešanas treniņiem.
- Samocīt sevi ar nepareiziem skriešanas treniņiem.
- Samocīt zirgu ar smagu vezumu.
1.1.Sapūlēt, padarīt sāpīgu, traumēt (ķermeņa daļu, orgānu).
PiemēriSamocīt muguru.
- Samocīt muguru.
- Samocīt balss saites.
- Samocīt slimo kāju.
- Vājā apgaismojumā samocīt acis.
1.2.Būt par cēloni, ka (kāds) ir vārgs, nespēcīgs u. tml.
PiemēriSlimības samocīta sieviete.
- Slimības samocīta sieviete.
1.3.Ar traumējošu iedarbību kaitēt (kā dzīva eksistēšanai).
PiemēriAtkārtoti pārstādot, samocīt augu.
- Atkārtoti pārstādot, samocīt augu.
- Samocīt atlaižamo zivi, pārāk ilgi atbrīvojot to no āķa.
1.4.Neprasmīgi, nemākulīgi rīkojoties (ar priekšmetu), iebojāt, sabojāt (to).
PiemēriLādējot bises patronu, samocīt čaulīti.
- Lādējot bises patronu, samocīt čaulīti.
2.Izveidot (piem., tekstu, mākslas darbu) pārlieku sarežģītu, nedabisku.
PiemēriNevajadzīgi samocīt valodu.
- Nevajadzīgi samocīt valodu.
- Dziesmas vārdi šķiet samocīti.
- Izrādē tēlotās attiecības ir samocītas.
2.1. Tāds, kas nav pilnīgi īsts, patiess.
PiemēriSamocīts smaids.
- Samocīts smaids.