samocīt
samocīt [samuõcît] -moku, -moki, -moka, pag. -mocīju transitīvs, darbības vārds
1.Pārmērīgi nodarbinot, noslogojot, pieļaut, ka (kāds) tiek ļoti nogurdināts, pārpūlas, kaitē savai veselībai.
PiemēriSamocīt sevi ar nepareiziem skriešanas treniņiem.
1.1.Sapūlēt, padarīt sāpīgu, traumēt (ķermeņa daļu, orgānu).
PiemēriSamocīt muguru.
1.2.Būt par cēloni, ka (kāds) ir vārgs, nespēcīgs u. tml.
PiemēriSlimības samocīta sieviete.
1.3.Ar traumējošu iedarbību kaitēt (kā dzīva eksistēšanai).
PiemēriAtkārtoti pārstādot, samocīt augu.
1.4.Neprasmīgi, nemākulīgi rīkojoties (ar priekšmetu), iebojāt, sabojāt (to).
PiemēriLādējot bises patronu, samocīt čaulīti.
2.Izveidot (piem., tekstu, mākslas darbu) pārlieku sarežģītu, nedabisku.
PiemēriNevajadzīgi samocīt valodu.
2.1. Tāds, kas nav pilnīgi īsts, patiess.
PiemēriSamocīts smaids.