sārtot
sārtot 3.pers. -o, pag. -oja darbības vārds; intransitīvs
sārtojums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Kļūt sarkanam, sārtam (parasti dabas apstākļu ietekmē) – par augiem, to daļām.
PiemēriNāk rudens, lapas sāk sārtot.
1.1.transitīvs Padarīt (ko) sārtu.
PiemēriĶirši sārto ogas.
1.2.Kļūt sārtam, palielinoties asiņu pieplūdumam – par seju, tās daļām.
PiemēriRaugoties tevī, man vaigi sāk sārtot.
1.3.transitīvs Būt par cēloni, ka (sejā, tās daļās) palielinās asiņu pieplūdums, un tā kļūst sārta.
PiemēriSportošana sārto vaigus.
1.4.Kļūt tādam, kas atstaro vai izplata sarkanu, sārtu, oranžīgu gaismu.
PiemēriSaule bija norietējusi un rietumos debesis sārtoja.
1.5.transitīvs Apspīdēt (ko) ar sarkanu, sārtu, oranžīgu gaismu.
PiemēriVakara saule sārto debesis.
1.6.Izdalīties, atšķirties no apkārtnes ar savu sarkano, sārto krāsu; sārtoties.
PiemēriDārzā sārto zemenes.