rupucis
rupucis -ča, dsk. ģen. -ču lietvārds
rupuciene dsk. ģen. -ņu lietvārds
1.Bruņurupucis.
PiemēriIegādāties terāriju savam rupucim.
- Iegādāties terāriju savam rupucim.
- Rupuciene dēj olas smiltīs.
1.1.formā: vīriešu dzimte Krupis.
PiemēriDrukns rupucis.
- Drukns rupucis.
- Krupis esot bijis svētības nesējs lopiem, tādēļ, rupuci nositot, govīm notrūkstot piens.
1.2.pārnestā nozīmē; formā: vīriešu dzimte Nejauks, slikts cilvēks.
PiemēriAk, tu rupucis!
- Ak, tu rupucis!
- Rupucis tāds, es saucu, bet šis tik skrien vēl ātrāk.
2.sarunvaloda; formā: vīriešu dzimte Rupjmaize.
PiemēriNopirkt baltmaizi un rupuci.
- Nopirkt baltmaizi un rupuci.