runātājs
runātājs lietvārds
runātāja lietvārds
1.Runīgs cilvēks; cilvēks, kas spēj labi runāt.
PiemēriLiels runātājs.
- Liels runātājs.
- Nekāds runātājs viņš nav.
- Viņš bija pazīstams kā lielisks runātājs un pārliecinātājs.
2.Cilvēks, kas teic runu (3); cilvēks, kas runā, izsaka savu (vai kāda cilvēku kopuma) viedokli (piem., sapulcē, sarunā).
PiemēriRunātājs uzkāpj tribīnē.
- Runātājs uzkāpj tribīnē.
- Konferencē starp runātājiem būs arī ārzemju viesi.
- Tulks runā pēc runātāja.
- Intervijā galvenais runātājs bija pats mūziķu grupas līderis.