priecēt
priecēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Izraisīt, sagādāt prieku (kādam); būt par cēloni tam, ka (kāds) priecājas.
PiemēriPriecēt draugus ar labo ziņu.
- Priecēt draugus ar labo ziņu.
- Priecēt bērnus ar dejām un rotaļām.
- Līdzjutējus priecēja sportista panākumi.
- Pavasaris visus priecēja.
- intransitīvs Sakopta vide priecē.
1.1.kopā ar: "acis" vai "sirds", vai "prāts", vai "dvēsele" Iedarbojoties uz uztveri, izraisīt, radīt prieku, arī, uztverot (ko), izjust prieku.
PiemēriAcis priecē košās krāsas.
- Acis priecē košās krāsas.
- Prātu priecēja domas par mājām.
- Dvēseli priecēja iekšējs miers un harmonija.