plunkšķēt
plunkšķēt 3. pers. plunkšķ, pag. plunkšķēja darbības vārds; intransitīvs
plunkšķiens lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt raksturīgu troksni (par ko tādu, kas iekrīt, tiek strauji ievirzīts ūdenī, arī par ūdeni, kurā kas iekrīt, tiek strauji ievirzīts); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLaivas airi plunkšķēja.