plunkšķēt
plunkšķēt 3. pers. plunkšķ, pag. plunkšķēja intransitīvs, darbības vārds
plunkšķiens vīriešu dzimte, lietvārds
Radīt raksturīgu troksni (par ko tādu, kas iekrīt, tiek strauji ievirzīts ūdenī, arī par ūdeni, kurā kas iekrīt, tiek strauji ievirzīts); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLaivas airi plunkšķēja.