pievilt
pievilt -viļu, -vil, -viļ, pag. -vīlu darbības vārds; transitīvs
1.Panākt, būt par cēloni tam, ka nepiepildās (kāda) cerības, nodoms, ka (kāds) piedzīvo vilšanos.
PiemēriPievilt kolēģus.
- Pievilt kolēģus.
- Nedrīkst pievilt bērna uzticēšanos.
- Lietavas pievīla zemnieku cerības.
- Vissāpīgāk ir tad, ja tevi pieviļ tuvs cilvēks.
1.1.Piekrāpt (savstarpējās attiecībās).
PiemēriPievilt meiteni.
- Pievilt meiteni.
- Sieva, kura pieviļ savu vīru.