pieturēt
pieturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju darbības vārds; transitīvs
1.Apstādināt, apturēt (transportlīdzekli).
PiemēriPieturēt automašīnu.
1.1.intransitīvs Apstāties (par transportlīdzekli).
PiemēriVilciens pietur stacijā.
2.Atbalstīt (piem., kādu priekšmetu), lai (tas) nekristu, negāztos.
PiemēriPieturēt uz ratiņiem sakrautās kastes.
2.1.Satvert, saturēt (ko), lai (tas) nekustētos.
PiemēriPutns, pieturot ar kājām, noplūc medījumu.
2.2.Pieliekot roku, atbalstīt (kādu).
PiemēriPieturēt sievieti pie elkoņa.
3.Neilgu laiku, mazliet turēt pie sevis.
PiemēriPieturēt ripu.
3.1.Censties neizdot, saglabāt sev.
PiemēriViņš ir turīgs, prot pieturēt naudu.