pieturēt
pieturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju darbības vārds; transitīvs
1.Apstādināt, apturēt (transportlīdzekli).
PiemēriPieturēt automašīnu.
- Pieturēt automašīnu.
- intransitīvs Lūgt šoferim pieturēt pie nākamā krustojuma.
1.1.intransitīvs Apstāties (par transportlīdzekli).
PiemēriVilciens pietur stacijā.
- Vilciens pietur stacijā.
- Labi, ka busiņš pietur vajadzīgajā vietā, ne tikai pieturā.
2.Atbalstīt (piem., kādu priekšmetu), lai (tas) nekristu, negāztos.
PiemēriPieturēt uz ratiņiem sakrautās kastes.
- Pieturēt uz ratiņiem sakrautās kastes.
2.1.Satvert, saturēt (ko), lai (tas) nekustētos.
PiemēriPutns, pieturot ar kājām, noplūc medījumu.
- Putns, pieturot ar kājām, noplūc medījumu.
- Pie vismazākās vēja pūsmiņas viņa ar abām rokām pietur cepuri.
2.2.Pieliekot roku, atbalstīt (kādu).
PiemēriPieturēt sievieti pie elkoņa.
- Pieturēt sievieti pie elkoņa.
3.Neilgu laiku, mazliet turēt pie sevis.
PiemēriPieturēt ripu.
- Pieturēt ripu.
- Pieturēt bumbu.
3.1.Censties neizdot, saglabāt sev.
PiemēriViņš ir turīgs, prot pieturēt naudu.
- Viņš ir turīgs, prot pieturēt naudu.
- Pieturēt dzīvokli.