pasprukt
pasprukt -sprūku, -sprūc, -sprūk, pag. -spruku darbības vārds; intransitīvs
1.Sprūkot atbrīvoties, arī izkļūt (ārā no kurienes).
PiemēriSuns pasprucis vaļā no ķēdes.
- Suns pasprucis vaļā no ķēdes.
- Aitas pasprukušas ārā no aploka.
1.1.formā: trešā persona Sprūkot izslīdēt, atraisīties (vaļā).
PiemēriBalons pasprūk un pazūd mākoņos.
- Balons pasprūk un pazūd mākoņos.
- Maiss pasprucis vaļā un milti izbiruši zemē.
2.formā: trešā persona Neviļus, negribēti tikt pateiktam, izpaustam; izsprukt.
PiemēriSaimniekam dusmās reizēm paspruka arī kāds lamu vārds.
- Saimniekam dusmās reizēm paspruka arī kāds lamu vārds.
- Ieraugot putnu, kaķim iedrebas apakšlūpa un pasprūk ņurdiens.
2.1.Neviļus, negribēti izraisīties (par smiekliem, asarām u. tml.).
PiemēriMeitenēm pasprūk smiekli.
- Meitenēm pasprūk smiekli.
- Aiz prieka mātei acīs paspruka asaras.