parunāt
parunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; intransitīvs
1.Neilgu laiku, mazliet runāt.
PiemēriParunāt ar kaimiņu.
- Parunāt ar kaimiņu.
- Kad draugi sanāk kopā, nekad netrūkst par ko parunāt.
1.1.Teikt, lūgt (kādam ko), cenšoties (ko) panākt, vienoties (par ko).
PiemēriLūdzu, parunā ar tēvu, lai viņš atļauj tev braukt līdzi!
- Lūdzu, parunā ar tēvu, lai viņš atļauj tev braukt līdzi!
2.kopā ar: "spēt" vai "varēt" Spēt, varēt runāt.
PiemēriAiz prieka tikko varēju parunāt.
- Aiz prieka tikko varēju parunāt.
- Nespēju parunāt, vārdi bija iestrēguši kaklā.