pajumte
pajumte dsk. ģen. -šu lietvārds; sieviešu dzimte
1.Ar jumtu segta vieta (piem., zem ārsienai pārvirzītas jumta daļas vai zem pārseguma, kas novietots uz balstiem).
PiemēriKlēts pajumte.
- Klēts pajumte.
- Šķūņa pajumte.
- Glabāt ratus pajumtē.
1.1.Telpa, vieta celtnē zem jumta.
PiemēriDzīvoklis atradās tieši pajumtē.
- Dzīvoklis atradās tieši pajumtē.
- Vista paslēpusies kūtsaugšas pajumtē.
2.Vieta, mītne, kur patverties, palikt kādu laiku; arī mājoklis.
PiemēriAtrast pajumti, kur pārgulēt nakti.
- Atrast pajumti, kur pārgulēt nakti.
- Palikt bez pajumtes.
- Pieņemt svešinieku savā pajumtē.