pīkstēt
pīkstēt pīkstu, pīksti, pīkst, pag. pīkstēju darbības vārds; intransitīvs
pīkstiens lietvārds; vīriešu dzimte
pīkstoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.formā: trešā persona Radīt augstas, parasti stieptas, raksturīgas balss skaņas (par nelieliem dzīvniekiem); atskanēt šādām skaņām.
PiemēriPele pīkst.
- Pele pīkst.
- Dzīvnieks brīdi pīkstēja.
1.1.Radīt augstu, parasti stieptu skaņu (piem., par ierīcēm, iekārtām); atskanēt šādai skaņai.
PiemēriSensori pie kases sāk pīkstēt.
- Sensori pie kases sāk pīkstēt.
- Rotaļlieta pīkst un griežas.
2.Runāt vai dziedāt, retāk smieties sīkā, smalkā balsī.
PiemēriDziedātāja pīkstēja kā pele.
- Dziedātāja pīkstēja kā pele.
3.sarunvaloda Činkstēt.
PiemēriBērns čīkst un pīkst.
- Bērns čīkst un pīkst.
- Nav ko pīkstēt!
Stabili vārdu savienojumiNedrīkstēt (ne) pīkstēt.
- Nedrīkstēt (ne) pīkstēt — nedrīkstēt, neiedrošināties nekā bilst pretī; nedrīkstēt, neiedrošināties ne vārda bilst.
- Neiedrošināties (ne) pīkstēt — nedrīkstēt, neiedrošināties nekā bilst pretī; nedrīkstēt, neiedrošināties ne vārda bilst.