notvīkt
notvīkt -tvīkstu, -tvīksti, -tvīkst, pag. -tvīku darbības vārds; intransitīvs
notvīkums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Nosarkt, piesarkt; kļūt sārtam un karstam.
PiemēriMeitene notvīkst kā pujene.
- Meitene notvīkst kā pujene.
- Sievietei vaigi pie plīts notvīkuši sarkani.
2.Nokarst, noslāpt (piem., karstumā, tveicē).
PiemēriNotvīcis ceļinieks.
- Notvīcis ceļinieks.
- Darbos noguris un notvīcis, pēc pirts viņš jutās kā no jauna piedzimis.