notrūkt
notrūkt 3. pers. -trūkst, pag. -trūka darbības vārds; intransitīvs
1.Pārtrūkstot saistījumam, atdalīties.
PiemēriPoga notrūkusi.
- Poga notrūkusi.
- Mētelim notrūcis pakaramais.
- Soma ar notrūkušiem rokturiem.
1.1.Pārtrūkt, arī pārtrūkstot atdalīties nost.
PiemēriLai puraviem nenotrūktu saknes, tos novāc ar dakšām.
- Lai puraviem nenotrūktu saknes, tos novāc ar dakšām.