notecēt1
notecēt -teku [-tȩku], -teci, -tek [-tȩk], pag. -tecēju darbības vārds; intransitīvs
notecējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.formā: trešā persona Tekot, plūstot nonākt lejā, zemē.
PiemēriNo kalnu nogāzēm ūdens strauji notek lejā.
- No kalnu nogāzēm ūdens strauji notek lejā.
- Asara notek pār vaigu.
- Notecēja pāris sviedru lāsītes.
1.1.Tekot atdalīties nost (no kā).
PiemēriKad liekais ūdens no džempera ir notecējis, to var žāvēt uz auklas.
- Kad liekais ūdens no džempera ir notecējis, to var žāvēt uz auklas.
- Pagaidīt, kamēr notek sūkalas.
1.2.Tikt neviļus, negribēti notecinātam (kur, uz kā, garām kam u. tml.).
PiemēriKrējums notecējis gar zodu.
- Krējums notecējis gar zodu.
- Gar vārstа vāku notecējusi eļļa.
2.Būt tādam, no kura (kas) tek lejā, nodalās nost.
PiemēriTumši sarkans un notecējis uzraksts.
- Tumši sarkans un notecējis uzraksts.
2.1.Būt tādam, kas tek lejā, nodalās nost.
PiemēriGrims izplūdis, notecējis.
- Grims izplūdis, notecējis.
- Notecējusi skropstu tuša.
2.2.Pārklāties, tikt pārklātam, arī notraipīties (ar ko tādu, kas tek).
PiemēriStumbrs notecējis sveķiem.
- Stumbrs notecējis sveķiem.
- Kāja notecējusi ar asinīm.
3.sarunvaloda; formā: trešā persona Izbeigties (par iepriekš noteiktu laikposmu).
PiemēriNotecējis derīguma termiņš.
- Notecējis derīguma termiņš.