notecēt1
notecēt -teku [-tȩku], -teci, -tek [-tȩk], pag. -tecēju intransitīvs, darbības vārds
notecējums vīriešu dzimte, lietvārds
1.formā: trešā persona Tekot, plūstot nonākt lejā, zemē.
PiemēriNo kalnu nogāzēm ūdens strauji notek lejā.
1.1.Tekot atdalīties nost (no kā).
PiemēriKad liekais ūdens no džempera ir notecējis, to var žāvēt uz auklas.
1.2.Tikt neviļus, negribēti notecinātam (kur, uz kā, garām kam u. tml.).
PiemēriKrējums notecējis gar zodu.
2.Būt tādam, no kura (kas) tek lejā, nodalās nost.
PiemēriTumši sarkans un notecējis uzraksts.
2.1.Būt tādam, kas tek lejā, nodalās nost.
PiemēriGrims izplūdis, notecējis.
2.2.Pārklāties, tikt pārklātam, arī notraipīties (ar ko tādu, kas tek).
PiemēriStumbrs notecējis sveķiem.
3.sarunvaloda; formā: trešā persona Izbeigties (par iepriekš noteiktu laikposmu).
PiemēriNotecējis derīguma termiņš.