nosvilpt
nosvilpt -svilpju, -svilp, -svilpj, pag. -svilpu darbības vārds; intransitīvs
1.Īsu brīdi svilpt un pārstāt svilpt.
PiemēriGriezīgi nosvilpt ar svilpi.
1.1.transitīvs Ar svilpienu signalizēt (par ko).
PiemēriNosvilpt spēles beigas.
2.Svilpjot aizvirzīties (gar ko, pāri kam u. tml.).
PiemēriGar ausīm nosvilpa lode.
3.transitīvs Ar svilpieniem izpaust savu nepatiku, negatīvo attieksmi un neļaut uzstāties.
PiemēriNosvilpt oratoru.