nostādīt
nostādīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Likt, panākt, ka nostājas (kur, kādā veidā); likt stāvēt, atrasties (kur noteiktā uzdevumā).
PiemēriNostādīt ierindā.
- Nostādīt ierindā.
- Nostādīt skolēnus rindā pa divi.
- Nostādīt godasardzi pie pils.
- Nostādīt pie durvīm dežurantu.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kāds, kas) nokļūst (kādā stāvoklī, situācijā).
PiemēriNostādīt savu sarunu biedru neērtā situācijā.
- Nostādīt savu sarunu biedru neērtā situācijā.
- Nostādīt iestādes darbiniekus izvēles priekšā.
- Nostādīt uzņēmumu nevienlīdzīgas konkurences apstākļos.
3.Izveidot atbilstoši noteiktām prasībām (piem., uzņēmumu).
PiemēriPriekšzīmīgi nostādīta lauku saimniecība.
- Priekšzīmīgi nostādīta lauku saimniecība.
- Nostādīt valsts ekonomiku uz stabiliem pamatiem.
4.Noregulēt (ko) noteiktas darbības veikšanai, arī novietot, novirzīt (ko) noteiktā stāvoklī, virzienā.
PiemēriNostādīt svarus līdzsvarā.
- Nostādīt svarus līdzsvarā.
- Nostādīt mēraparāta rādītāju uz nulli.
- Nostādīt bultiņu norādītajā vietā.
Stabili vārdu savienojumiNostādīt asumu. Nostādīt balsi.
- Nostādīt asumu — regulējot panākt, ka attēls optiskā ierīcē ir skaidrs.
- Nostādīt balsi — izkopt profesionālas dziedāšanas tehniku.
5.Stādot (augus), aizņemt (kādu vietu, platību ar tiem); sastādīt (ko kādā vietā, platībā).
PiemēriNostādīt gar žogu tūjas.
- Nostādīt gar žogu tūjas.
- Nostādīt ar kartupeļiem lielu lauku.
Stabili vārdu savienojumiNostādīt uz kājām.
- Nostādīt uz kājām idioma — panākt, ka (kāds) kļūst patstāvīgs; panākt, ka (kas) spēj sekmīgi darboties, funkcionēt.