noskaidroties
noskaidroties 3. pers. -ojas, pag. -ojās atgriezenisks, darbības vārds
1.Kļūt izprotamam, saprotamam, zināmam (piem., par stāvokli).
PiemēriSituācija sāk noskaidroties.
1.1.Normāli funkcionēt.
PiemēriMeitenes domas sāka noskaidroties.
1.2.pārnestā nozīmē Kļūt mierīgam (piem., pēc satraukuma).
PiemēriMātes seja noskaidrojās.
2.Kļūt skaidram (par debesīm, laikapstākļiem).
PiemēriPēc negaisa debesis sāka noskaidroties.
3.Kļūt dzidram (par ūdeni vai citu šķidrumu).
PiemēriSaduļķotais ūdens pamazām noskaidrojās.