noskaidroties
noskaidroties 3. pers. -ojas, pag. -ojās darbības vārds; atgriezenisks
1.Kļūt izprotamam, saprotamam, zināmam (piem., par stāvokli).
PiemēriSituācija sāk noskaidroties.
- Situācija sāk noskaidroties.
- Noskaidrojās, ka noticis pārpratums.
- Nākotnes ieceres jau noskaidrojušās.
1.1.Normāli funkcionēt.
PiemēriMeitenes domas sāka noskaidroties.
- Meitenes domas sāka noskaidroties.
- Pagulēt, lai galva noskaidrojas.
1.2.pārnestā nozīmē Kļūt mierīgam (piem., pēc satraukuma).
PiemēriMātes seja noskaidrojās.
- Mātes seja noskaidrojās.
2.Kļūt skaidram (par debesīm, laikapstākļiem).
PiemēriPēc negaisa debesis sāka noskaidroties.
- Pēc negaisa debesis sāka noskaidroties.
- Noskaidrojās un sāka spīdēt saule.
- Cerēsim, ka laiks drīz noskaidrosies.
3.Kļūt dzidram (par ūdeni vai citu šķidrumu).
PiemēriSaduļķotais ūdens pamazām noskaidrojās.
- Saduļķotais ūdens pamazām noskaidrojās.