nodūkt
nodūkt -dūcu, -dūc, -dūc, pag. -dūcu darbības vārds
1.intransitīvs; formā: trešā persona Dūcot nolidot (kur, gar ko u. tml.).
PiemēriŠe viņiem gar ausīm nodūca pirmā bite, ko strops bij izsūtījis pretī pavasarim.
- Še viņiem gar ausīm nodūca pirmā bite, ko strops bij izsūtījis pretī pavasarim.
1.1.Īsu brīdi dūkt un pārstāt dūkt.
PiemēriNodūc ērģeles.
- Nodūc ērģeles.
- Sūknis nodūc, bet tālāk nekas nenotiek.
2.transitīvs Zemā, dūcošā balsī nodziedāt.
PiemēriNodūkt dziesmu.
- Nodūkt dziesmu.
- Nodūkt pie sevis kādu melodiju.
2.1.Zemā balsī, paklusu noteikt, pateikt.
PiemēriVīrietis kaut ko samtaini nodūca.
- Vīrietis kaut ko samtaini nodūca.