nervozēt
nervozēt [nȩr̃vozêt] -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
1.Būt nervozam.
PiemēriNervozēt pirms eksāmena.
- Nervozēt pirms eksāmena.
- Nervozēt par gaidāmo tikšanos.
- Nervozējot staigāt pa kabinetu šurpu turpu.
1.1.transitīvs Padarīt (kādu) nervozu; uztraukt, satraukt.
PiemēriPiespiedām pretinieka komandu nervozēt.
- Piespiedām pretinieka komandu nervozēt.
- "Mani ļoti nomāc un nervozē šis laiks."