mirdzēt
mirdzēt 3. pers. mirdz, pag. mirdzēja intransitīvs, darbības vārds
mirdzējums vīriešu dzimte, lietvārds
1.Izplatīt spožu, parasti mainīga stipruma, gaismu.
PiemēriDebesīs mirdzēja zvaigznes.
1.1.Spoži spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu.
PiemēriGredzenā mirdzēja dārgakmens.
1.2.Spīdēt, izcelties (kur) ar krāsas spilgtumu.
PiemēriRudenīgās lapas mirdzēja saulē.
1.3.Būt ļoti tīram.
PiemēriMeitenes baltā blūzīte mirdzēja.
Stabili vārdu savienojumi(Viss) mirdz un laistās.
2.Spīdēt (par asarām).
PiemēriAcīs mirdz asaras.
2.1.Spīdēt, paužot pozitīvu emocionālu stāvokli (par acīm).
PiemēriAcis priekā mirdzēja.
2.2.Izpausties (acīs, skatienā) – par pozitīvu emocionālu stāvokli, pozitīvām jūtām.
PiemēriAcīs mirdz prieks un laime.
3.Spilgti izcelties citu vidū; spilgti izpausties.
PiemēriIestudējumā spoži mirdzēja izcilā latviešu dziedātāja Elīna Garanča.