mūks
mūks lietvārds; vīriešu dzimte
Iesvētīts reliģiskas organizācijas (piem., garīga ordeņa) vīriešu kārtas loceklis, kas devis īpašu solījumu un parasti dzīvo klosterī.
PiemēriDominikāņu, franciskāņu mūks.
- Dominikāņu, franciskāņu mūks.
- Tibetas mūki.
- Klostera mūki.
- Mūku iesvētīšana.
- Mūks vientuļnieks.
Stabili vārdu savienojumiKā mūks.
- Kā mūks idioma — vientuļi, askētiski, noslēgti (dzīvot).
Cilme:No zviedru vai dāņu munk, kam pamatā latīņu monachus, grieķu monachos ‘vientuļnieks’.