ložņāt
ložņāt [luõžņât] -āju, -ā, -ā, pag. -āju intransitīvs, darbības vārds
1.formā: trešā persona Līst, virzīties šurp un turp, dažādos virzienos (par dzīvniekiem).
PiemēriPa zemi ložņā sliekas.
2.Vairākkārt, arī dažādos virzienos iet, staigāt; lēni staigāt (piem., ko meklējot).
PiemēriLožņāt apkārt.
2.1.Vairākkārt, arī dažādos virzienos pārvietoties, pieplokot ar ķermeni, četrrāpus vai lienot.
PiemēriNācās ložņāt zem galda.
3.formā: trešā persona Plūst (dažādos virzienos, apliecinot šķēršļus u. tml.).
PiemēriMūra plaisās ložņā vējš.
3.1.Lēni virzoties, skart vairākas vietas; iespiesties vairākās vietās.
PiemēriLiesmu mēles ložņā pa sauso zāli.
3.2.pārnestā nozīmē Būt, rasties (ķermeņa daļās).
PiemēriPa muguru ložņā aukstums.
3.3.pārnestā nozīmē Izplatīties, parasti slēpti, slepeni.
PiemēriApkārt ložņāja dažādas tenkas.
4. Tāds, kas savas uzbūves dēļ aug, stiepjoties līdztekus zemes virsmai, ir tai pietuvināts.
PiemēriLožņājošie augi.