ložņāt
ložņāt [luõžņât] -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds; intransitīvs
1.formā: trešā persona Līst, virzīties šurp un turp, dažādos virzienos (par dzīvniekiem).
PiemēriPa zemi ložņā sliekas.
- Pa zemi ložņā sliekas.
- Dārzā ložņā kaķis.
2.Vairākkārt, arī dažādos virzienos iet, staigāt; lēni staigāt (piem., ko meklējot).
PiemēriLožņāt apkārt.
- Ložņāt apkārt.
- Puikas ložņā pa mājas drupām.
- Kāds ložņā pa biezajiem krūmiem.
2.1.Vairākkārt, arī dažādos virzienos pārvietoties, pieplokot ar ķermeni, četrrāpus vai lienot.
PiemēriNācās ložņāt zem galda.
- Nācās ložņāt zem galda.
- Ložņāt pa pagulti.
3.formā: trešā persona Plūst (dažādos virzienos, apliecinot šķēršļus u. tml.).
PiemēriMūra plaisās ložņā vējš.
- Mūra plaisās ložņā vējš.
- Gravās ložņā strauti.
3.1.Lēni virzoties, skart vairākas vietas; iespiesties vairākās vietās.
PiemēriLiesmu mēles ložņā pa sauso zāli.
- Liesmu mēles ložņā pa sauso zāli.
- Telpās ložņā kodīgi dūmi.
3.2.pārnestā nozīmē Būt, rasties (ķermeņa daļās).
PiemēriPa muguru ložņā aukstums.
- Pa muguru ložņā aukstums.
- Pār pleciem jau ložņā drebuļi.
3.3.pārnestā nozīmē Izplatīties, parasti slēpti, slepeni.
PiemēriApkārt ložņāja dažādas tenkas.
- Apkārt ložņāja dažādas tenkas.
4. Tāds, kas savas uzbūves dēļ aug, stiepjoties līdztekus zemes virsmai, ir tai pietuvināts.
PiemēriLožņājošie augi.
- Ložņājošie augi.
- Ložņājošs stublājs.
- Ložņājošā kadiķa forma.