laupīt1
laupīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
1.Vardarbīgi nodarot postījumus, piesavināties (svešas materiālās vērtības); postīt (teritoriju, apdzīvotas vietas), atņemot, piesavinoties materiālas vērtības.
PiemēriLaupīt svešās zemēs.
2.Panākt, būt par cēloni, ka kāds zaudē (ko nozīmīgu).
PiemēriLaupīt redzi, dzirdi.
Stabili vārdu savienojumiLaupīt dzīvību.
2.1.Pārtraukt, izbeigt (psihisku vai fizioloģisku stāvokli).
PiemēriLaupīt miegu.
2.2.Būt par cēloni, ka (kas) mazinās vai zūd.
PiemēriNegatīva domāšana laupa cilvēkam spēku.