laupīt1
laupīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Vardarbīgi nodarot postījumus, piesavināties (svešas materiālās vērtības); postīt (teritoriju, apdzīvotas vietas), atņemot, piesavinoties materiālas vērtības.
PiemēriLaupīt svešās zemēs.
- intransitīvs Laupīt svešās zemēs.
- intransitīvs Staigā apkārt laupīdami.
- Laupīt pilsētas un ciemus.
- Banda laupīja dzīvokļus.
- Laupīt dārglietas no veikala.
2.Panākt, būt par cēloni, ka kāds zaudē (ko nozīmīgu).
PiemēriLaupīt redzi, dzirdi.
- Laupīt redzi, dzirdi.
- Slimība viņam laupījusi spēju staigāt.
Stabili vārdu savienojumiLaupīt dzīvību.
- Laupīt dzīvību — nogalināt.
2.1.Pārtraukt, izbeigt (psihisku vai fizioloģisku stāvokli).
PiemēriLaupīt miegu.
- Laupīt miegu.
- Nevajag otram laupīt prieku.
2.2.Būt par cēloni, ka (kas) mazinās vai zūd.
PiemēriNegatīva domāšana laupa cilvēkam spēku.
- Negatīva domāšana laupa cilvēkam spēku.