Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 265 šķirkļi
kriukšķēt
kriukšķēt 3. pers. kriukšķ, pag. kriukšķēja intransitīvs, darbības vārds
Radīt īslaicīgu, asu troksni (piem., par ko cietu, sakaltušu, kas tiek kosts, spiests); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSakaltušie zari lūza kriukšķēdami.