knibināt
knibināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Vairākkārt ar pirkstiem skart, ņemt (ko).
PiemēriKnibināt lakata stūri.
- Knibināt lakata stūri.
- Bērns no kliņģera knibina rozīnes.
1.1.Ar piepūli raisīt, censties attaisīt (ko).
PiemēriKnibināt vaļā mezglu.
- Knibināt vaļā mezglu.
- Bērns knibināja vaļā zābaku šņores.
1.2.Strādāt (ko smalku, tikai ar pirkstiem darāmu).
PiemēriKnibināt rokdarbus.
- Knibināt rokdarbus.
2.Ēst (lēni, pa mazām daļām).
PiemēriKnibināt ar karotīti torti.
- Knibināt ar karotīti torti.
Cilme:No vācu knibbeln ‘atšķetināt’.