klēpis
klēpis -pja, dsk. ģen. -pju vīriešu dzimte, lietvārds
1.Ieloks, kas (cilvēkam sēdus stāvoklī) izveidojas starp augšstilbiem un ķermeņa vidusdaļu.
PiemēriŅemt, turēt somu klēpī.
Stabili vārdu savienojumiKlēpja sunītis.
1.1.apstākļa vārda nozīmē; formā: lokatīvs Uz rokas, arī rokās (turēt, nest kādu).
PiemēriPaņemt, nest bērnu klēpī.
1.2.Sievietes ķermeņa daļa, kurā grūtniecības laikā veidojas auglis.
PiemēriNest savā klēpī bērnu.
Stabili vārdu savienojumiZemes klēpī.
2.Priekšmetu, vielas daudzums, ko var apņemt, nest ar abām rokām, piespiežot pie krūtīm u. tml.; siena, salmu u. tml. daudzums, ko var paņemt dakšām.
PiemēriSiena klēpis.
Stabili vārdu savienojumiAtdot zemes klēpim. Iekrist klēpī. Kā mātes klēpī. Rokas klēpī salicis. Rokas klēpī turēt.