klaudzēt
klaudzēt 3. pers. klaudz, pag. klaudzēja darbības vārds; intransitīvs
klaudzoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt īslaicīgus, samērā skaļus, citu citam sekojošus piesitiena, atsitiena u. tml. trokšņus (piem., braucot, ejot); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriVienmuļi klaudz vagona riteņi.
1.1.Darbojoties radīt šādu samērā skaļu troksni (par darbarīkiem, mehānismiem u. tml.).
PiemēriStelles klaudz.
1.2.Būt tādam, kurā rodas, skan šāds troksnis.
PiemēriKāpnēm klaudzot, uzkāpt augšā.