klaudzēt
klaudzēt 3. pers. klaudz, pag. klaudzēja darbības vārds; intransitīvs
klaudzoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt īslaicīgus, samērā skaļus, citu citam sekojošus piesitiena, atsitiena u. tml. trokšņus (piem., braucot, ejot); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriVienmuļi klaudz vagona riteņi.
- Vienmuļi klaudz vagona riteņi.
- Uz bruģa klaudz pakavi.
- Uz ietves klaudz soļi.
- Slēģi klaudzēja vējā.
- Durvis klaudzēja vienā klaudzēšanā.
1.1.Darbojoties radīt šādu samērā skaļu troksni (par darbarīkiem, mehānismiem u. tml.).
PiemēriStelles klaudz.
- Stelles klaudz.
- Aiz durvīm klaudzēja āmuri.
- Klaudzēdami krīt pneimatiskie veseri.
1.2.Būt tādam, kurā rodas, skan šāds troksnis.
PiemēriKāpnēm klaudzot, uzkāpt augšā.
- Kāpnēm klaudzot, uzkāpt augšā.
- Vilcienam braucot, klaudz sliedes.
- Viņš sita tā, ka visa apkārtne klaudzēja.