jumtiņš
jumtiņš lietvārds; vīriešu dzimte
1.Dem. → jumts.
2.Ornamenta elements – divi dažāda virziena stari, kas jumtveidā iziet no viena punkta.
PiemēriMāla trauka rotājums ar jumtiņiem un skujiņām.
3.joma: valodniecība Diakritiska zīme (^).
PiemēriLauzto intonāciju apzīmē ar jumtiņu.