izriņķot
izriņķot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Riņķojot izvirzīties (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriDejotāji izriņķo no zāles.
- Dejotāji izriņķo no zāles.
1.1.sarunvaloda Pārvietojoties (piem., bieži mainot virzienu, pa apli), pabūt (daudzās vai visās vietās).
PiemēriIzriņķot krustu šķērsu pa visu pilsētu.
- Izriņķot krustu šķērsu pa visu pilsētu.