izriņķot
izriņķot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Riņķojot izvirzīties (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriDejotāji izriņķo no zāles.
1.1.sarunvaloda Pārvietojoties (piem., bieži mainot virzienu, pa apli), pabūt (daudzās vai visās vietās).
PiemēriIzriņķot krustu šķērsu pa visu pilsētu.