izprovocēt
izprovocēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Provocējot panākt, ka (kāds) sāk nevēlami rīkoties, runāt.
PiemēriIzprovocēt skolotāju.
1.1.Provocējot panākt, ka rodas (kāds stāvoklis, darbība).
PiemēriIzprovocēt ķildu, strīdu.