izmeklētājs
izmeklētājs [izmȩklȩ̂tãjs] lietvārds; vīriešu dzimte
izmeklētāja [izmȩklȩ̂tãja] lietvārds; sieviešu dzimte
1.Darītājs → izmeklēt.
2.joma: jurisprudence Valsts amatpersona, kuras kompetence ir izdarīt iepriekšējo izmeklēšanu.
PiemēriProkuratūras izmeklētājs.