izdzīt
izdzīt -dzenu [-dzȩ̀nu], -dzen, -dzen [-dzȩ̀n], pag. -dzinu transitīvs, darbības vārds
1.Dzenot panākt, ka izvirzās (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIzdzīt vistas no dārza, mušas no istabas.
1.1.Piespiest, arī likt atstāt, pamest (kādu vietu); padzīt.
PiemēriIzdzīt no mājām.
Stabili vārdu savienojumiIzdzīt slimību. Izdzīt velnu.
1.2.Mācot, stingri audzinot, izskaust (piem., nevēlamu īpašību).
PiemēriIzdzīt slinkumu.
2.Izstumt, izgrūst, izvirzīt (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIzdzīt velosipēdu ārā no šķūņa.
3.Izveidot (vagu).
PiemēriIzdzīt vagas kartupeļiem.
3.1.Izcirst (stigu).
PiemēriIzdzīt stigu mežā.
4.Sitot, dzenot izvirzīt (cauri kam, caur ko).
PiemēriIzdzīt naglu cauri dēlim.
5.formā: trešā persona Attīstoties, augot izveidot (piem., asnus, atvases).
PiemēriKartupeļi siltumā izdzinuši asnus.
6.Likt pārmērīgi daudz un smagi strādāt, ļoti izkalpināt.
PiemēriIzdzīt savus strādniekus no tumsas līdz tumsai.
Stabili vārdu savienojumiIzdzīt no galvas.