izdoties
izdoties [izduôtiês], [izduõtiês] 3. pers. -dodas, pag. -devās darbības vārds; atgriezenisks
1.Būt iespējamam (ko izdarīt, paveikt); būt iespējai (ko izdarīt).
PiemēriBraucējam sacīkstēs izdevās nokļūt līdz finišam.
1.1.Notikt, noritēt, arī tikt paveiktam, izdarītam labi, veiksmīgi, tā, kā iecerēts, vēlams.
PiemēriCeļojums bija izdevies.
1.2.Tikt izgatavotam, izveidotam labi, prasmīgi, veiksmīgi.
PiemēriIzdevies kliņģeris.
1.3.Tikt labi izaudzētam, arī labi izaugt (par dzīvniekiem, augiem).
PiemēriAitas šogad labi izdevušās.
1.4.sarunvaloda Tikt labi izaudzinātam, izglītotam, arī būt talantīgam.
PiemēriIzdevies bērns.