izdoties
izdoties [izduôtiês], [izduõtiês] 3. pers. -dodas, pag. -devās darbības vārds; atgriezenisks
1.Būt iespējamam (ko izdarīt, paveikt); būt iespējai (ko izdarīt).
PiemēriBraucējam sacīkstēs izdevās nokļūt līdz finišam.
- Braucējam sacīkstēs izdevās nokļūt līdz finišam.
- Strādniekiem izdevās pabeigt darbus laicīgi.
- Ekskursantiem izdevās atrast labu naktsmītni.
1.1.Notikt, noritēt, arī tikt paveiktam, izdarītam labi, veiksmīgi, tā, kā iecerēts, vēlams.
PiemēriCeļojums bija izdevies.
- Ceļojums bija izdevies.
- Konference labi izdevusies.
- Izdevusies laulības dzīve.
- Operācija izdevās labi.
- Operas iestudējums izdevies lieliski.
1.2.Tikt izgatavotam, izveidotam labi, prasmīgi, veiksmīgi.
PiemēriIzdevies kliņģeris.
- Izdevies kliņģeris.
- Izdevusies torte.
- Pusdienas ir izdevušās.
- Līgavas tērps ir izdevies.
1.3.Tikt labi izaudzētam, arī labi izaugt (par dzīvniekiem, augiem).
PiemēriAitas šogad labi izdevušās.
- Aitas šogad labi izdevušās.
- Gurķi un tomāti šovasar izdevušies.
1.4.sarunvaloda Tikt labi izaudzinātam, izglītotam, arī būt talantīgam.
PiemēriIzdevies bērns.
- Izdevies bērns.
- Izdevusies pianiste.