izbrāķēt
izbrāķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Vērtējot, šķirojot atzīt par nederīgu, neatbilstošu normām, arī likvidējamu.
PiemēriIzbrāķēt nestandarta produkciju.
- Izbrāķēt nestandarta produkciju.
- Nocenot izbrāķētos apavus.
- Nerealizētie produkti tika izbrāķēti.
2.sarunvaloda Atzīt par nepietiekami labu; nopelt, noniecināt.
PiemēriIzbrāķēt pirkumu, piedāvāto darbu.
- Izbrāķēt pirkumu, piedāvāto darbu.
- Bērns izbrāķēja ēdienu.
2.1.Atzīt par nepiemērotu, nederīgu.
PiemēriJaunā aukle tika izbrāķēta.
- Jaunā aukle tika izbrāķēta.