izbiedēt
izbiedēt -ēju, -ē, -ē darbības vārds; transitīvs
1.Satraukt, pēkšņi izraisīt bailes; izbaidīt.
PiemēriIzbiedēt bērnu ar skaļu troksni.
- Izbiedēt bērnu ar skaļu troksni.
- Negaisa izbiedēti gājēji.
- Suns izbiedēja vistas.
Stabili vārdu savienojumiLīdz nāvei izbiedēt.
- Līdz nāvei izbiedēt — ļoti izbiedēt.
1.1. Tāds, kurā izpaužas bailes.
PiemēriIzbiedēts skatiens.
- Izbiedēts skatiens.
- Izbiedēta seja.
- No visām pusēm vērās izbiedētas bērnu acis.