izbēgt
izbēgt -bēgu [-bȩ̂gu], -bēdz, -bēg [-bȩ̂g], pag. -bēgu darbības vārds; intransitīvs
1.Bēgot izkļūt, izsteigties, izskriet (no kurienes, kur, caur ko, cauri kam).
PiemēriIzbēgt no mājas pa logu.
- Izbēgt no mājas pa logu.
- Izbēgt cauri dārzam uz lielceļa.
1.1.Bēgot tikt projām (no kā).
PiemēriIzbēgt no cietuma.
- Izbēgt no cietuma.
- Izbēgt no ienaidnieka.
1.2.Izvairīties (no kā).
PiemēriIzbēgt no nepatikšanām, no soda.
- Izbēgt no nepatikšanām, no soda.
- Vainīgie izbēga no atbildības.