iemītnieks
iemītnieks lietvārds; vīriešu dzimte
iemītniece dsk. ģen. -ču lietvārds; sieviešu dzimte
1.Iedzīvotājs (piem., dzīvoklī, namā).
PiemēriDzīvoklī ievācas jauni iemītnieki.
1.1.Dzīvnieks, kas dzīvo, ir sastopams (kādā vietā, vidē).
PiemēriMeža iemītnieki.