grunts
grunts dsk. ģen. grunšu lietvārds; sieviešu dzimte
1.Zemes virskārtas ieži (arī augsne), kas atrodas iežu dēdēšanas zonā.
PiemēriMāla grunts.
- Māla grunts.
- Smilšaina grunts.
- Piesārņota grunts.
- Grunts nostiprināšana.
- Nepieļaut naftas produktu nokļūšanu gruntī.
2.Ūdenstilpes dibens.
PiemēriUpes grunts.
- Upes grunts.
- Cieta grunts.
- Ezera grunti veido gan dūņas, gan dolomīts.
3.sarunvaloda Īpašs vielu maisījums, ar ko noklāj virsmu pirms krāsošanas.
PiemēriUzlikt grunti.
- Uzlikt grunti.
Stabili vārdu savienojumiNoiet uz grunti.
- Noiet uz grunti sarunvaloda — nonākt trūkumā, nabadzībā; bankrotēt.
Cilme:No viduslejasvācu Grunt ‘zemes gabals, zemes īpašums’, arī ‘(jūras, upes, ezera) dibens’, vācu Grund ‘pamats’.